Ko jaunu esam atklājuši par Saules sistēmu pēdējā gada laikā?

Saules sistēmā ir gandrīz 30 mākslīgie pavadoņi un zondes, kuru mērierīces ievāc informāciju par mūsu tuvāko kosmisko apkaimi. Šie mērījumi kalpo kā pierādījumi, lai aizstāvētu zinātnieku piedāvātās teorijas. Strauji attīstoties tehnoloģiskajām iespējām, katru gadu tiek atklāts daudz jauna par mūsu Saules sistēmu.

Viena no pēdējā laika grandiozākajām Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) misijām bija zondes New Horizon (Jaunie apvāršņi) un KazinoPro lidojums apkārt pundurplanētai Plutonam. New Horizon atklāja daudz interesanta, ko vērti ir pirmie augstas izšķirtspējas attēli no ledainā pundura. Tomēr pārsteidzošākais atklājums ir šķidra ūdens esamība uz Plutona. Izpētot plaisas uz plundurplanētas virsmas un analizējot tās lielo krāteri Sputnik Planum, zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka Plutonam ir šķidra ūdens okeāns, kas atrodas zem aptuveni 100 kilometru biezas ledus kārtas. Jaunatklātais okeāns ir tikpat sāļš kā Nāves jūra uz Zemes, sāls daudzumam sastādot 30%. Zinātnieki spriež, ka zemledus okeāns nav aizsalšanas procesā, jo pundurplanētas kodolā vēl vajadzētu būt saglabātai pietiekoši daudz radioaktivitātei, kas to uzsilda.

Jaunumi ir arī par Zemes māsas planētu Venēru. Pretēji pievilcīgajai atmosfēras krāsai, kas iedvesmoja senos romiešus tai dot savas mīlas dievietes vārdu, Venēra ir cilvēkiem pati nāvējošākā planēta mūsu Saules sistēmā. Šīs planētas virsma ir pietiekoši karsta, lai kausētu svinu, atmosfēriskie spiedieni liec tēraudu, bet daiļie mākoņi ir veidoti no sērskābes. Tomēr, kā nesen tika atklāts, tā kādreiz ir bijusi daudz viesmīlīgāka planēta. Venērai ir ļoti spēcīgs elektromagnētiskais lauks, pieckārt stiprāks nekā uz Zemes. Jaunākie atklājumi vedina domāt, ka tieši lielais elektromagnētisms ir atstūmis ūdeni un skābekli uz atmosfēras augstākajiem slāņiem, kur tos sagrābuši Saules vēji. Šobrīd planēta ir ļoti sausa. Uz tās ti pat kā vispār nav skābekļa, vai ūdens tvaiku. Tomēr, pirms 4 miljardiem gadu, Venērai bijuši savi virszemes okeāni. Turklāt Venēra pie tiem ir noturējusies 2 miljardus gadu, tātad tikai relatīvi nesen kļuvusi tik neviesmīlīga pret mums zināmajām dzīvības formām.

Arī cits debess ķermenis – Saturns, kas tāpat ir fascinējis cilvēci gadsimtiem ilgi, ir atklājis kaut ko jaunu par sevi. Saturna gredzenu izcelsme ir dalījusi pētniekus divās grupās, vieniem uzskatot, ka tie veidojušies vienā laikā ar pašu gāzes milzi, bet otri, ka tas tos ir ieguvis krietni vēlāk. Jaunākie pierādījumi norāda uz to, ka tie ir izveidojušies salīdzinoši nesen – Krīta periodā, kad uz Zemes valdīja dinozauri. Vērojot, kā Saturna gravitācijas lauks iedarbojas uz tā pavadoni Encelādu, zinātnieki ir aprēķinājuši gāzes milža gravitācijas spēka iedarbību uz tā mēnešiem. Ņemot vērā šo informāciju, zinātnieki ir izstrādājuši modeli, kas atklāj Saturna mēnešu orbītas senā pagātnē, kas savukārt norāda uz to, ka priekš kosmoloģiskās laika skalas salīdzinoši nesen, mēnešu ir bijis daudz vairāk. Šie atklājumi sniedz jaunu ieskatu tajā, cik dinamiska ir Saturna sistēma. Tā vietā, lai mēneši statistiski turētos regulārās orbītās, spēcīgais Saturna gravitācijas spēks rada haosu sistēmā. Laika gaitā mēneši tiek ievilkti cits cita orbītās un saduras. Šo sadursmju gruveši baro Saturna gredzenus ar jaunu materiālu, bet pārpalikušie veido jaunus mēnešus.

Atsauce uz tekstā izklāstīto informāciju.